Nakts pirms pirmās dienas

   Viss notika tāpat kā citkārt, zobi nopucēti, grāmatiņa izlasīta, māmiņas plauksta kā vienmēr, silta un mierīga, noglāstīja Mārča galvu. Ierastais “Arlabunakti” iekrita spilvenā reizē ar pēdējo gaismu. Durvis aizvērās, tā ieaicinot nakti istabā. Un tomēr, šonakt viss bija citādāks, kaut nekas nebija mainījies. Rīt būs pirmā diena. Mārcis sajutās dīvaini, tāds kā maziņš un jau izaudzis reizē. Kā puika, kurš jau prot staigāt, bet kuram kurpes vēl ir par platu.

   Līdz šim Mārcis nebija iedomājies, ka naktij ir savas skaņas. Viņš zināja, ka tās ir siltas un gaisīgas — kā māmiņas rokas, kas noglāsta viņa galvu pirms miega, vai dūnu sega, kurā viņš tiek ievīstīts līdz viduklim. Mārcis iepriekš nebija ievērojis, cik skaļš klusums pavada šo maigo sajūtu. Bet varbūt tā ir tikai šonakt?

   Ausīs dun sirdspuksti kā pulkstenis, kas sit stundu. Ja labi ieklausās, šķiet ausīs pat kāds sīc. Sīc, bet varbūt tomēr pīkst? Kā pelītes purniņš, kas uzmanīgi izlien no aliņas, tā arī domas pa vienai rāpās laukā no Mārča galvas. Diez kā tur būs? Vai būs mantiņas? Vai būs šūpoles? Un vai miega pele tur mani atradīs? 

   Mārcis centās paspēt līdzi domām, vēlēdamies tās sakārtot rindiņā kā savas spēļu figūriņas, taču tās gluži kā pārplīsušas krelles izkaisījās pa istabas grīdu un aizripoja katra uz savu pusi. Kamēr Mārcis centās tās atcerēties un savākt, viņš sajuta kā bailes kā melns kaķis nenovērsdamas skatienu seko Mārča katrai kustībai. Melnais kaķis sēdēja attālākajā istabas stūrī. Viņš neteica neko. Pat neieņaudējās. Bet šķita, ka ikviens puteklītis istabā juta viņa klātbūtni.

   Ar katru minūti spilvens kļuva karstāks un cietāks. Mārcis to grieza no vienas puses uz otru, taču miers kā neradās, tā neradās. Ja nu tur nebūs šūpoles? Ja nu es tur būšu tik ilgi, ka aizmirsīšu kā smaržo māmiņa, bet ja nu māmiņa aizmirsīs kā smaržoju es? Un kā tad ar to miega peli, vai viņa nedomās, ka esmu pazudis?

   Domas atkal tika pārtrauktas, šoreiz vesela skudru armija raiti uzrāpās pa viņa ādu, to kņudinot. Tas noteikti neradīja mieru, pie kāda Mārcis naktīs bija pieradis. Tomēr šķita tās skudriņas nesa līdzi arī ko priecīgu. Kaut ko tādu, kas pēc formas un krāsas atgādināja sajūtu, kāda viņu pārņem dzimšanas dienas vai ziemassvētku rītā.

   Mārcis no rīta vairs nespēja atcerēties kā tieši iemidzis, toties pamodināja viņu zeltaina gaisma, kas klusām bija ienākusi pa aizkaru šķirbiņu un izsijājusies pa visu istabu, aizskalojot jebkādas nakts ēnu pēdas. Līdz ar zelta straumi, pazuda gan melnais kaķis, gan skudru armija. Arī spilvens bija kļuvis pavisam mīksts un patīkams. Mārcim nezkādēļ prātā atausa tā diena laukos, kad viņš ar šļūteni drīkstēja šļakstīt ūdeni, cik tīk. Un Mārcis laistīja gurķus, rozes, kreklu, plikās pēdas, un vēl un vēl. Viss apkārt no slapjuma pieplaka tuvāk zemei, bet Mārča sirds — tā bija viegla un pilna kā balons.

   Lai arī viss bija tāpat kā vienmēr, putra bļodā, zobu birste vannasistabā, drēbes saliktas plauktā — šorīt tas viss šķita svarīgāks. It kā lietas klusībā būtu sarunājušas, ka šorīt jābūt paklausīgām, jo notiek kaut kas īpašs. Un varbūt tās patiešām bija ko norunājušas. Bet varbūt Mārcis tiešām šorīt pamodās mazliet lielāks nekā vakar, jo pirmo reizi zeķes nepretojās viņa uzcītīgajam mēģinājumam tās uzvilkt. Tās pašas pārslīdēja pāri pirkstgaliem un ieņēma vislabāko vietu uz kājas. Uzvilcis abas zeķes, Mārcis sajuta siltumu krūtīs, kā saules staru, kas šorīt šķietami apspīd tieši viņu. Viņš pacēla skatienu uz māmiņu un ieraudzīja, ka šis stars atspīd arī viņas acīs. Tā tas vienmēr notiek, kad viņam izdodas kaut kas jauns un nebijis.

   Pacietīgi gaidot, kamēr tētis rūpīgi aizpogā pēdējo jakas pogu, Mārcim uz brīdi šķita, ka virtuves stūrī vēlreiz pazibējis melnā kaķa vērīgais skatiens. Un it kā uz apkakles atkal būtu uzkāpušas tās pašas skudriņas, kas naktī atnesa nemieru. Taču tad tēta lielā plauksta satvēra viņa mazo roku, un māmiņa saņēma otru. Un tajā mirklī viss kļuva vieglāks. Mierīgāks. Tāds bija arī viss ceļš līdz pašam bērnudārzam. Durvis stāvēja nedaudz pavērtas, it kā tās jau sen būtu gaidījušas savus jaunizaugušos bērniņus. No iekšpuses plūda smaržas: plastilīns, svaigi noasināti zīmuļi un vēl kāda — pavisam neiepazīta. Smarža, kas solīja ko jaunu.