Citādā Vasara
Share
Šogad Vasara neieradās karstiem saules stariem pavadīta, viņas kājas nebija smilšainas un viņa nesmarožoja pēc saldējuma. Viņa nebija līdzīga nevienai no savām vecākajām māsām vasarām. Tai mugurā bija pelēcīgs lietusmētelis, kājās saules krāsas gumijnieki, galvā mākoņu cepure. Uz pleca soma, kurā ik pa brīdim rūca pērkons un spēra zibeņi, bet ap roku rasas dimantiņu rokassprādze.
Kad viņa ieradās, cilvēki vīlušies nopūtās.
— Tā nav īsta Vasara, — teica viens.
— Kur saule? Kur jūra? Kur saldējums?
Arī dzīvnieki sākumā bija apmulsuši. Zaķēni slēpās zem papardēm, lai lietū nesaslapinātu baltās ļipas, bet mežacūku mamma, slapja līdz ausīm, pie sevis purpināja:
— Katru dienu slapjš, slapjš, slapjš!
Kamēr cilvēki turpināja cits citam skaļi sūdzēties un meža zvēri arvien cerīgi lūkojās, vai tik tūlīt pār kalnu nenāks tā “īstā” Vasara, kurai smilšainas kājas un saldējuma elpa, mitrajā pļavā norisinājās īsti svētki.
Tur, starp augsto zāli un priecīgām domām, sienāži bija sarīkojuši dārza svētkus. Viņi bija izsūtījuši ielūgumus visiem saviem spārnotajiem, kājainajiem un arī bezkājainajiem kaimiņiem, jo beidzot laiks bija izcili piemērots: ne pārāk karsts, ne pārāk sauss – tik mēreni mitrs, lai vioļu lociņš varētu slidināties pār stīgām bez aizķeršanās, ne sprūstot sviedros, ne kūstot karstumā, kā tas nereti gadījās citās vasarās.
Gliemeži ieradās svinīgi un nesteidzīgi, kā viņiem pieklājas. Pa ceļam viņi neskaitāmas reizes piestāja pie zāles stiebriem un lapām, kas šovasar bija īpaši sulīgas un gardas. Kāds pat čukstēja, ka šī esot pati labākā zāle, ko gliemežu tauta pieredzējusi pēdējās trīs vasarās.
Šai vasarai bija grūti būt tikai par Vasaru. Jo viņai patika, gan rudenīgs lietus, gan vasarīga svelme, gan pavasarim raksturīgie baltie mākoņi. Sniegu viņa neatzina, bet krusas graudus gan. Jo krusas grauds ir ledus, ledus ir ūdens, bet viss, kas mirdz un spīd pilienos, bija šai Vasarai tuvs. Gan rīta rasa, gan lietus lāses, gan krītoša migla. Jā, šī Vasara nebija kā citas.
Kamēr dažām radībām šovasar bija dārza svētki, citi dzīvnieki slēpās no lietus vai kā reiz steidzās noķert kādu saules staru. Bet cilvēki tikmēr sūdzējās: vieniem par karstu, citiem par aukstu, daudziem par slapju. Tikmēr kādā mājas pagalmā notika kas pavisam īpašs. Skanēja smiekli un priecīga riešana. Vasara, kas tobrīd slīdēja garām, pieklusa un nolēma piestāt, un paskatīties, kas tas par jautru jandāliņu?
Tur Lizete un viņas lielais, un ļoti spalvainais suns Rodžers skraidīja un dauzījās uz riņķi, gan pa mitro zāli, gan pa dubļu peļķēm. Rodžers, kurš citkārt vasaras pārlaida, slēpjoties no svelmes garāžā, šogad nespēja vien rimties,viņš skrēja, lēkāja un pa reizei priekā ierējās. Tik priecīgs un līdz ausīm dubļains šovasar ir Rodžers! Pēc brīža abi draugi noskrējušies apsēdās atpūsties turpat uz lapenes pakāpieniem. Lizete izvilka savu zīmējamo blociņu un pāršķirstīja lapas. Šovasar viņas blociņā ir jau sešas varavīksnes! Un katru no tām Lizete nozīmēja no debesīm tieši tajā brīdī, kad to redzēja.
— Šī ir pati labākā vasara, kāda man bijusi, — viņa čukstēja Rodžeram, kas sēdēja ar izkārtu mēli, dubļainu kažoku un ļoti laimīgu purniņu. To dzirdēja arī Vasara.
Šī Vasara tiešām nebija kā citas, un labi, ka tā. Tovakar varavīksne spīdēja īpaši spilgti, gaiss bija vasarīgi silts un sienāžu orķestris īpaši skaļš.