Gurķēns

Katra diena mazajam Gurķītim iesākās gluži tāpat kā iepriekšējā. Kādā brīdī viņa plakstiņos iespīdēja neatlaidīgs rīta saules stars. Nevarēdams tam pretoties, atlika vien atvērt savas apaļās acis un vērot, ko šodiena atnesīs.

Gurķītis dobē bija trešais no kreisās puses. To viņš bija saskaitījis pa šīm dienām. Pirms viņa bija vēl divi brāļi, bet aiz viņa tālumā, šķiet, vēl kāds pulks gurķēnu. Precīzi Gurķītis nemācēja teikt, jo galu galā bija tikai Gurķītis.

Dienas, kā viņam pašam likās, parasti vilkās gadiem, dažkārt pat mūžībām. Tās sākās ar siltu rīta sauli, kas tuvāko pāris stundu laikā nosusināja rīta rasu, arī no Gurķīša māmiņas rokām, kas patiesībā bija lielas vairogam līdzīgas lapas.

Dienai iesilstot, arī gaiss atdzīvojās un piepildījās ar vasaras dārzam tik raksturīgo smaržu.Tā apvienoja visus dārza iemītniekus kā vienu lielu radu saimi, ko ne vienmēr redzi savām acīm, bet jūti gan. 

Tā, piemēram, Gurķītis nemaz nebija saticis pusbrālēnus Dillēnus, bet gaisā vienmēr juta to tuvo klātbūtni. Tie noteikti bija tepat blakus. Tāpat Gurķītis nekad nebija klātienē saticis māsīcas Tomātienes, bet ik dienu tās skaidri redzēja pretī esošajā koka siltumnīcā. Tur viņu ķekari gluži kā aiz matu lentām iekārti vertikālos stabos. Gurķītis nezināja kādēļ, bet tā esot neapstrīdama patiesība — gurķi ar tomātiem nedraudzējas. Gurķītis arī nezināja, cik tieši liels ir dārzs. Viņš nekad nebija izstaigājis to no viena gala līdz otram, tāpat nebija saticis kādu citu dārzeni vai dārza puķi, kas to būtu paveikusi. Runāja, ka saknes neļauj nevienam doties tālāk par savu dzimto vietu. Reizēm Gurķītis mēdza aizdomāties par tām saknēm, kas diez tās ir? Jo pats sev sakni nemanīja, tikai juta mammas stingro tvērienu.

Ja diena bija kā vairums vasaras dienu, tad tajā noteikti ieradās kameņu un bišu pasts. Pastnieces parasti atlidoja, kad dārzs jau bija saules sasildīts un ziedi sapucējušies, pavērtām rokām tās aicināja iekšā. Šis kameņu un bišu pasts visādā ziņā bija gan labumu saņemšana, gan piegāde. Neiztrūkstoša sastāvdaļa bija arī jaunāko ziņu apmaiņa.

Reiz arī Gurķītis tika dzirdēt par jaunajiem iemītniekiem dārza tālajā galā, tur esot iesēti un izdīguši pirmie pipari, bet blakus tiem iemitinājušās aizdomīgas laputis. Gurķītis īsti nezināja, kas ir laputis, bet zināja, ka no tām esot jāturas pa gabalu.

Ap pusdienlaiku līdz gurķu dobei katru dienu atnāca pāris lielu un vismaz viens pāris mazu pēdu. Viņiem reizēm līdzi bija grozs un nazis. Gurķītis bija izsecinājis, ka lielākās pēdas ir Opim, bet mazās pēdas — Martai un Vilim, kas tipināja Opim līdzi uz dobi skatīties, vai ir kāds gurķis izaudzis, ko varētu likt groziņā. Un katru dienu viņi nopētīja arī Gurķīti, sakot: "Ak, vēl pavisam maziņš," vai "cik zaļš," vai "lai tak vēl paaugas."

Un tā, dienu no dienas, Gurķītis modās līdz ar rīta sauli, pieredzēja dārza gaisa sasilšanu un iesmaržošanos, sagaidīja bišu un kameņu pastu, un kārtējo reizi secināja, ka arvien esot mazs un nepietiekami izaudzis.

Vakars Gurķītim šķita gluži kā rīts, tikai apgriezts kājām gaisā. Gaisma izslēdzās, ziedi aizvērās, pastnieces nekur vairs nemanīja, gaiss atdzisa un dārza smaržas nomainīja naktij raksturīgais dzestrais un nedaudz mitrais aromāts.

Tādas bija vairums Gurķīša dienas, ko viņš pavadīja laiskojoties māmiņas lielo lapu pavēnī. Reizēm dienas ierasto kārtību pārrāva kāda lielāka vēja pūsma vai negaidīts lietus. Vienreiz Gurķītis pat pieredzēja īstu vētru. Todien šķita, ka diena pat nesākās, uzreiz iestājās nakts. Viss bija tumšs, slapjš, un Gurķīti tā purināja vējš, ka atlika vien pieslieties tuvāk māmiņas lielajām lapām un gaidīt, kad vētra rimsies.

Kādu dienu Gurķītis, viegli šūpodamies māmiņas platajās lapās, ieraudzīja tuvojamies ierasto lielo pēdu pāri un divus mazākus tam līdzās. Šoreiz viņi pie Gurķēna aizkavējās ilgāk kā parasti. Opis neko neteica, tikai pieliecās, ilgi lūkojās un zem deguna novilka lēnu: “Hmm...”. Tad visi trīs devās tālāk uz zemeņu dobi. Atlikusī diena ritēja kā ierasts. Taču ne Gurķītim. Tas “hmm” nelika mieru.

Nākamajā dienā viņš pamanīja, ka māmiņas lielās lapas vairs nespēj pilnībā pasargāt no saules. Dienas vidū Gurķītis lepni vēroja savu ēnu, kas bija garāka un platāka kā jebkad iepriekš. “Ja ļoti gribētu,” viņš prātoja, “es varētu notēlot kabaci.” To nodomājot, Gurķītis pēkšņi saprata, tas ir noticis! Viņš beidzot ir pieaudzis, ilgi gaidītais brīdis bija klāt!

Un patiesi, pēcpusdienā pie viņa pienāca trīs pēdu pāri. Šoreiz mazās Martas rociņas pieskārās viņa muguriņai un Gurķītis gluži vai pats ielēca viņas plaukstās. Marta viņu saudzīgi ielika groziņā, blakus zirņu pākstīm, kas gulēja uz labajiem sāniem un izskatījās tikpat priecīgas kā viņš pats.

Gurķītis ļoti novērtēja, ka Martas groziņš bija pīts no retām klūgām. Tam bija gana daudz lodziņu, pa kuriem pasažieri varēja skatīties, kā paslīd garām dārza takas un puķu malas. Ceļš patiešām bija aizraujošs, beidzot varēja redzēt visu dārzu no viena gala līdz otram.

Pasažieru vidū satraukums virmoja gluži kā siltums saulainā pēcpusdienā. Arī Gurķītim sirds sitās straujāk, un, lai gan acis priecīgi lūkojās visapkārt, iekšā mutuļoja viegls nemiers. Šo dienu viņš bija izsapņojis neskaitāmas reizes. Dažkārt tā atnāca kā gaišs sapnis, kas kutināja prātu un zaļo miziņu kā tauriņa spārns. Citreiz tā piezagās kā klusa vakara ēna, atnesot līdzi šaubas. Vai viņā pietiks drosmes un bezbēdības, lai īstajā brīdī atraisītu rokas no māmiņas siltajām, drošajām lapām?

Bet nu, kad šis brīdis beidzot bija pienācis, viņš saprata, ka ir gatavs. Gatavs doties ārpus māmiņas tvēriena un prom no sava dzimtā dārza, lai ieraudzītu, ka aiz katras dobes sākas jauns stāsts. Bailes no nezināmā mijās ar priecīgu satraukumu par to pašu jauno un nezināmo. Un, kad šķita, ka sirds no satraukuma vai plīsīs, Gurķītis sev atgādināja — viņa miziņā uz mūžiem mājo māmiņas roku siltums, vasaras dienu smaržas un bišu pastnieču zumēšana.