Pēdējās rudens lapas diena

Ielas galā vislielākā Kļava bija iekrāsojusies kā saulriets, no kreisās uz labo pusi tās lapas laistījās no sārtā līdz pat gaiši dzeltenajam tonim. Kļava stāvēja lepni izslējusies, un tās varenos, biezos, krāsaino lapu zarus varēja redzēt vairāku ielu attālumā. Ne velti šī Kļava bija iecelta par rudens pulksteni, un  tieši tobrīd tā sita zelta rudens stundu. Rudens bija pilnbriedā un Kļavas vainags atvēries kā vēdeklis.

Gāja dienas, gājputnu kāši mijās ar lietainiem mākoņiem, un Kļava lēni meta pa vienai savai lapai nost. Tā pagāja nedēļas, un nu tā vieglprātīgi dāvāja savas krāsainās lapas dzestrajam rudens vējam, kas tās rāva kušķiem un lidināja uz kaimiņu pagalmiem, mašīnu jumtiem un pat gājēju cepurēm. 

Bija saulaina diena, un Kļavas diženais vainags rādīja tieši pusdienlaiku. Līdz pusei tas vēl bija krāšņām lapām pilns, bet otrā pusē tam cauri spīdēja zari kā neēdušam zirgam ribas. Rudens laiks bija pāri pusei, un straujiem soļiem tuvojās ziemas laiks. Gāja dienas, nedēļas, dažas no tām atnesa arvien jaunas salnas, citas — ziemeļu vēju. Kļava kā pulkstenis skaitīja pēdējos brīžus, tās zari kļuva arvien kailāki. Nu atlikušās lapas jau varēja saskaitīt ar acīm vien. Tas brīdis tuvojās. 

Redzi, katru gadu Ķļava kā rudens pulkstenis skaita laiku. Tā rāda visiem, kad rudens sākas, kādas krāsas tas šogad atnesis. Tā žilbina, kad iestājas zelta rudens un ziņo, kad tas tuvojas ziemai. Līdz visbeidzot pienāk diena, kad Kļavai nokrīt pēdējā šī rudens lapa. Un šī diena ir klāt.

Vietējie, kas pazīst Kļavu, zina, ka tā ir īpaši svinīga diena, kad krīt Kļavas pēdējā lapa. Satinušies šallēs, pirkstus paslēpuši cimdos un reizēm galvas zem lietussargiem, ap Kļavu ik gadu sapulcējas vietējie, gan lielie, gan mazie. Viņi apstājas ap Kļavu un klusumā vēro, kā pēdējā košā lapa griežas gaisā gluži kā dejojot, un tad maigi nosēžas uz sasalušās zāles, blakus salnai, kas aicina visus doties tālāk Ziemā.