Rudens, Ezītis un trīs lādītes.

Mežā noteikti kāds bija. Kāds, kurš vakar vēl te nebija, klusi nodomāja Pūce.
Tam solis nav tik atsperīgs kā Pavasarim un neskrien kā Vasara, viņa prātoja. Sniegu gaisā vēl nejūt, bet kaut kas tomēr ir citāds.

Tajā brīdī jaunais Bērzs iedrebējās. Viņa pirmā dzeltenā lapa viegli atdalījās un lēnām krita zemē. Bērzs aizžmiedza acis un centās noslēpt savu drebēšanu, lai pārējie brāļi bērzi nesmejas par viņu.

Netālu esošā Kļava, pamanījusi bērza satraukumu, pieklājīgi apvaicājās:
“Vai tas ir tavs pirmais rudens?”
“Jā,” kautrīgi atbildēja Bērzs. “Vai tas sāp, kad lapas krīt?” viņš kautrīgi jautāja.
“Ak, ko tu,” Kļava iesmējās. “Gluži pretēji, tas atbrīvo, un ir tik skaisti! Sākumā lapas izkrāsojas tādās krāsās, kādas pat varavīksnei nav. Pēc tam rudens vējš tās izdancina, un mēs visu to vērojam, līdz iemiegam līdz pat pavasarim, kad ar jaunu spēku dzenam jaunus pumpurus.”

Drīz visi mežā sajuta, ka Rudens onkulis ir klāt.
To varēja pazīt pēc labsirdīgām acīm un daudzkārtu mēteļiem un šallēm. Gluži kā tāds omulīgs sīpoliņš viņš lēnām soļoja pa meža sūnām. 

Uz visām pusēm viņš izdāļāja savas dāvanas:
Zaķim - biezāku kažociņu,
stirnām un ežiem — sēnes,
kokiem - krāsainas lapas un jautru vēju, kas tās izvirpina skaistos lokos,
bērniem - čaukstošas lapu kaudzes, bet steidzīgajiem atgādinājumu, ka daba rimstas un laiks pierimt arī pašiem.

Arī mazajam Ezītim, gluži kā satrauktajam Bērzam, šis bija pirmais rudens.
Viņš tipināja pa sūnu taku un nevarēja saprast, kas notiek.
Saule joprojām spīd, bet tās siltums kaut kur pazudis.
Vējš, kas vēl vasarā rotaļājās viņa adatās, tagad koda vaigos.
“Un mākoņi šķiet apēduši jūru, tik nepārtraukti līst,” nodomāja Ezītis.

Tā prātuļojot, Ezītis bija ienācis dziļāk meža biezoknī. Skatam pavērās varen darbīga aina.
Tur Rudens onkulis katrai meža radībai izdāļāja ne tikai dāvanas, bet arī katram pa trim lādītēm: sirds lādīti, drosmes lādīti un nekamvairsnederīgo lādīti.

“Jauno Ezīti, še arī tev lādītes,” uzsauca Rudens onkulis. Pagalam apjucis, Ezītis vēroja pārējos meža iemītniekus.

Netālu esošajā kokā uz zara sēdēja Vāvere. Viņa sarindoja savas lādītes rindiņā un ķērās pie svarīgākā.

Vispirms izvilka savu šī gada skaistāko lazdu riekstu un lepni to ielika sirds lādītē. Pēc tam Vāvere izvilka pūces spalvu. Viņa nodrebinājās, atcerēdamās to draudīgo nakti, kurā pūce gandrīz viņu apēda. Spalvu viņa ielika drosmes lādītē par atgādinājumu savai varēšanai.Tad Vāvere novilka savu veco mētelīti, nopurināja to no skujām un ielika nekamvairsnederīgajā lādītē. Tā vietā viņa uzvilka Rudens dāvināto, spīdīgo un biezo sudrabkrāsas kažoku. Vāvere paskatījās uz Ezīti un aizlēca citās savās darīšanās.

Līdzīgi rīkojās arī Sarkanrīklīte. Sirds lādītē viņa noglabāja savu šī gada mīļāko dziesmiņu.
Drosmes lādītē viņa ielika lielu lietus lāsi no tā negaisa, kas šogad viņu pārsteidza un izmērcēja līdz pēdējai spalviņai. Bet nekamvairsnederīgajā lādītē Sarkanrīklīte ielika savu no vecmāmiņas mantoto kalendāru, jo nekas vairs nesakrita ar to, kā bija agrāk - ne pirmā vasaras diena, ne pirmās salnas, ne pēdējais sniegs.

Ezītis vēroja, kā meža radībiņas cita pēc citas piepilda savas lādītes. Tad viņš apdomājās, izvilka savu no zāļu stiebriņiem austo sedziņu un ielika to sirds lādītē par piemiņu visām siltajām dienām, kad tā viņu sargāja un sasildīja.
Drosmes lādītē Ezītis ielika savas pēdiņas nospiedumu, jo drosme šogad bija katrs mazais solītis, arī tad, kad viņš pats nezināja, kurp iet.
Nekamvairsnederīgajā lādītē viņš ielika dažas vecās adatiņas, ļaujot vējam tās aizpūst kopā ar lapām.

Ezītis bija gatavs nākamajai dzīves sezonai, bet pirms tam kārtīgam miedziņam.