Sniegpārsliņu ceļš

        Biezs un smags kā zilonis gaisā karājās milzīgs gubu mākonis. Lai gan tas šķita nesatricināmi rāms, tā vēderā nepacietīgi dīdījās miljoniem mazu ledus pilienu. Tās bija lāsītes, kurām noveicies piedzimt ziemā un kurām bija paredzēts kļūt par sniegpārslām. Šobrīd viņas visas viena pret otru trinās vienā miklā gaisa masā bez īstas formas un krāsas. Taču, reiz pienākot īstajai dienai, ik katra uzvilks neatkārtojamu ledus mētelīti un kritīs uz zemes.

        Šo lāsīšu liktenis bija zināms tikai līdz mākoņmalai. Tālāk seko viens vienīgs brīvais kritiens. Kur un kā pārsliņa nolaidīsies, nezināja neviens. Arī pašam mākonim bija vien miglaina nojausma.

        Topošās sniegpārsliņas, vēl neapvilkušas savus neatkārtojamos tērpus, mākonī izskatījās gluži vienādas. Dzīve pēc mākoņmalas bija dažādiem nostāstiem apvīta. Tomēr par vienu pārsliņām nebija šaubu, ik katrai no tām bija īpaša vieta uz zemes.

        Dažas krīt kā ziemas pirmās pārslas. Tās krīt visdažādākajos veidos. Klusi pa nakti, nevienam nemanot, noguļas uz zemes un jumtiem. Lēni un graciozi dancojot pašā dienas vidū. Vai strauji sitoties pret logu vienā solī ar māsām lietus pilēm. Lai kā ierastos, pirmās pārslas nekad nepaliek nemanītas. Daži tās sagaida, priecīgi saucot “Re, sniegs!”, bet citi gari un smagi novelk “Aj, sniegs!”. Lai vai kā, pirmās pārslas nekad nezina, ka būs pirmās, un īpašā sagaidīšana vienmēr izraisa satraukumu.

         Ir arī ziemas vidus pārslas, kas no mākoņmalas laižas pārliecinātas, ka lejā tās gaida māsas. Viņas nolaižas tām uz pleciem un sastutējas kopā kupenās. Tās ir rāmas un stingras. Tās, kas savu vietu radušas bērnudārzu pagalmos vai parkos, neatsaka bērniem sniegavīru vai piku spēles. Bet tās, kas vietu radušas virs meža sūnām, laiski vizuļo saulē.

        Pārslas ir kā draugu kopiena. Viena pārsla ir gandrīz neredzama, bet kopā tām ir spēks kļūt par siltu zemes segu, kas priecē slēpotājus, mežā staigātājus, bērnus un reizēm pat pilsētniekus.

        Kad pārslas nevirpuļo un nespēlējas ar bērniem, tās labprāt laistās gaismā, grozot savus kristāla mētelīšus.

         Visbeidzot pārslas jūt, kad pienāk ziemas beigu un pavasara sākuma laiks. Tās jūt, kad iekņudas kāds nepacietīgs asns. Jūt, kad saule izkausējusi pa kādam caurumam to segā. Tās jūt, ka citas māsas ierodas arvien retāk un arvien biežāk kopā ar māsīcām pilēm. Tās jūt, ka ledus piekāpjas ūdenim, kas tuvojas visu aizskalot, lai ierastos pavasaris.