Ziemas krāsas

“Tā jau man likās!” iesaucās Mare dienā, kad visbeidzot visu klāja sniegs un ziema bija nudien pa īstam klāt. Mare izgāja ārā un pavērās uz vienu pusi un otru. “Tā jau man likās,” viņa vēlreiz noteica. Uzvilkusi silto mēteli, biezos zābakus, jauno cepuri un pieskaņotos cimdus, viņa devās ekspedīcijā. Ekspedīcijā, lai pārliecinātos par to, par ko viņai bija aizdomas jau kopš iepriekšējās ziemas.

Redzi, Marei šis nebija pirmais gads, un viņa jau labi pazina visus četrus gadalaikus. Tie bija ziema, pavasaris, vasara un rudens. Mare bija ievērojusi, kā katrs no gadalaikiem izskatās, kā skan un kādas tam ir krāsas.

Piemēram, pavasaris ir gaiši dzeltens un rozīgs, līdz kļūst violeti lillā. Tas ir ļoti smaržīgs. Tas uzvedas un izskatās kā apņēmīgs dīgsts, kas uzstājīgi izlaužas cauri pat viscietākajai zemei un atveras smaržīgā ziedā, kas nekautrējoties sauc putnus, tauriņus un visus pārējos dabas iemītniekus mosties, celties, iznākt saulē un satikties.

Rudens smaržo pēc svaigām un vēlāk zem zolēm saspiestām koku lapām. Tas smaržo pēc mitrām sūnām, peļķēm un čiekuriem. Tas laistās viršu rozā un dzintardzeltenās krāsās, līdz kļūst tumšsārti brūns.

Bet ziema. Tai nav smaržas. Tai nav skaņas. Tai nav pat krāsu. Viss ir balts, balts kā papīra lapa.

Mare devās uz mežaparku. Ik pa brīdim apstājās un ieklausījās. “Nu jā, klusums,” un devās tālāk pāri koka tiltiņam. Soļoja lēni un, pieliekusi galvu tuvāk kājām, centās saklausīt sniega skaņu.

“Nekā. Tikai klusa krakšķēšana. Tā taču nav nekāda dziesma,” Mare novīpsnāja.

Viņa devās tālāk augšup kalnā un piegāja tuvāk apsnigušam krūmam. Mare pieliecās pie tā lapām, kas nu bija noklātas ar pūkainu baltu sniega segu, un dziļi ieelpoja caur nāsīm tik stipri, ka kaklā iecirtās aukstais gaiss. Mare sāka stipri klepot, tik ass bija ziemas gaiss. Bet no smaržas nekā. Sniegs ne pēc kā nesmaržoja.

Mare nezināja, kā justies. Viņai bija taisnība, un tas lika justies lepni. Taču tajā pašā laikā kļuva skumji, jo ziema patiešām bija klusa, balta un tukša.

Mares pārdomas pāršķēla spalgi smiekli, kam pievienojās vēl citi spiedzieni. Mare strauji pagriezās uz to pusi, no kuras nāca šīs skaņas, un ātri devās to virzienā. Tās nāca no kalna otras nogāzes. Pietuvojoties, viņa ieraudzīja vienu spilgti sarkanu pufaiku, kurai pretī skrēja koši dzeltena.

Tie bija bērni. Ar sārtiem vaigiem un platiem smaidiem viņi, smejoties, vilka līdzi krāsainas ragavas. Viņi saskrēja čupiņā, pa vienam sēdās ragavās un laidās lejā, kur pazuda Mares skatam. Jo tuvāk Mare nāca, jo vairāk krāsaini ģērbtu bērnu viņa ieraudzīja. Viņi bija skaļi, spiedza, laižoties no kalna lejā, un auroja, skrienot atkal augšā, lai vēlreiz laistos lejā ar prieka kliedzieniem.

“Tad lūk, kādas krāsas un skaņas ir ziemai,” priecīgi atskārta Mare. “Tie esam mēs paši uz ziemas baltās lapas!”, un viņa steidza pievienoties jautrajiem bērniem.